“Viss ir žēlastība” – Terēze no Bērna Jēzus un Dītrihs Bonhofers

511 vues • 23/05/2016 • 32:12

Šīs filmas centrālais jautājums ir:
‘Vai cilvēku izglābj žēlsirdīgā Dieva mīlestība,
vai arī cilvēku glābj viņa darbi?’

Četri vēsturiski notikumi mums pierāda, ka jautājums par cilvēka pestīšanu ir ļoti būtisks:

1 - 1517.gada 31. oktobrī vācu mūks Mārtiņš Luters pie Vitenbergas pils kapellas durvīm pienaglo savas ‘95 tēzes par indulgencēm’. Viņš apšauba katoļu baznīcas pārstāvju teikto, ka Pāvesta ieviestās indulgences atbrīvo cilvēku no visām mokām un viņu atpestī. Viņa noformulētā doktrīna, pretēji Romas Katoļu baznīcas paustajam, balstās uz Dieva žēlastību: ‘Mūsu ticība Kristum mūs neatbrīvo no darbiem, bet drīzāk no nepareiza priekšstata, no neprātīgā apgalvojuma, ka cilvēka attaisnošana tiek iegūta ar viņa darbiem.’

2 - Kā norāda kapucīņu mūks Raniero Kantalamesa, 1545.gadā ‘Tridentes koncils sniedza katoļu baznīcas atbildes uz reformatoru izteiktajiem jautājumiem, dodot vietu gan Dieva žēlastībai, gan arī cilvēka darbiem un respektējot katru no tiem. Mēs sevi neizglābjam ar labiem darbiem, bet mēs netiekam glābti bez labiem darbiem. Tomēr, tā kā protestanti īpaši uzstāja uz ticības svarīgumu, katoļu baznīcas sludinātais garīgums galu galā drīz ieņēma nepateicīgo lomu atgādināt labo darbu nepieciešamību un to saistību ar cilvēka pestīšanu. Tā rezultātā ļoti daudzi katoļi nodzīvoja visu savu dzīvi, tā arī nekad skaidri nedzirdot vēsti par cilvēka taisnošanu ticībā.’

3 - 1530.gada 25.jūnijā Augsburgas ticības apliecība oficiāli iezīmē katoļu un protestantu baznīcas nodalīšanos.

4 - 1999.gada 31.oktobrī, tajā pašā vietā, Augsburgā, Romas Katoļu baznīca un Pasaules Luterāņu Federācija vienojās un kopīgi apgalvo: «Tikai pateicoties Dieva žēlastībai un nevis balstoties uz mūsu nopelniem, Dievs mūs pieņem un mēs saņemam Svēto Garu, kas atjauno mūsu sirdis un mūs aicina veikt labus darbus. »

Šo ekumēnisko vienošanos par cilvēka taisnošanu ticībā un vienīgi pateicoties Dieva žēlastībai, ļoti īpašā veidā izdzīvoja divi lieli garīgie skolotāji – viena no katoļu baznīcas, otrs no luterāņu baznīcas. Terēze no Bērna Jēzus un Svētā vaiga (1873-1897), kura ir izvēlēta par misiju aizbildi un atzīta par Baznīcas doktori, kā arī luterāņu mācītājs Dītrihs Bonhofers (1873-1897), izcils vācu filozofs un teologs, kuram 1945.gadā Hitlera režīma laikā, tika izpildīts nāvessods.
Abi ar saviem rakstiem, savu pieredzi un it īpaši ar veidu, kā viņi izdzīvoja savas ciešanas, mums liecina, ka “Viss ir žēlastība”. Vienīgais ‘darbs’, kuram ir nozīme, ir nodot sevi žēlsirdīgajai Dieva mīlestībai, lai tā mūs šķīsta un pārveido. Dītrihs Bonhofers un Terēze no Bērna Jēzus, abi izdzīvoja šo pilnīgo sevis atdošanu Dieva rokās:
Dītrihs atrodas cietumā un viņa cerības atgūt brīvību kļūst aizvien mazākas. Viņš zin, ka pestīšanas ceļš ir brīvi un ar prieku pieņemt Dieva gribu savā dzīvē.
Terēze ir smagi slima ar tuberkulozi un izdzīvo savas dzīves pēdējos mirkļus. Savas ticības pārbaudījumos un savā vidziļākajā ceribā viņa paliek pārliecināta, ka padarot sevi mazu Dieva mīlestības priekšā, Viņš atnāks viņai pakaļ.

Viņiem abiem ir ļoti liela nozīme arī ekumēnisma ceļā, jo viņi brīnišķīgā veidā apstiprina šo kopīgo deklarāciju par cilvēka attaisnošanu ticībā un vienīgi caur Dieva žēlastību, kas tika parakstīta Augsburgā, 1999.gada 31.oktobrī. Viņi var palīdzēt arī mums izdzīvot šo patiesību.

Ce film est réalisé par la Communauté du Chemin Neuf via le réseau de international prière « Net for God ».

Pour nous contacter : netforgod@chemin-neuf.org

NFG_07_03_LV_
moins